Izstāde apvieno mākslinieku atšķirīgās, savstarpējā dialogā balstītās prakses – Tilka monumentālās telpiskās struktūras un Edsona analogās fotogrāfijas. Darbi pēta tuvības, distances un pieskāriena robežstāvokļus, atklājot spriedzi starp vēlmi tuvoties un vajadzību saglabāt savas robežas. Viena mākslinieka pieeja balstās arhitektoniskās formās un struktūrā, otra – fotogrāfijā un īslaicīgos žestos. Instalācijā attēli ar rokām un pieskārieniem ir kā kontakta pēdas – mirkļi, kas šķiet vienlaikus intīmi un nenoteikti. Modulārās struktūras, lāzergravēti tekstili, slāņoti paneļi un citas materiālu kombinācijas strādā gan kā savienojumi, gan kā barjeras, vienlaikus saturot un šķeļot instalāciju.